Daudzi no mums vēl atceras laikus, kad mājas un saimniecības ēkas tika celtas bez mūsdienu sarežģītajām tehnoloģijām un dārgajiem materiāliem. Mans vectēvs nekad neizmantoja koka veidņus jeb “apaļubku”.
Viņš vienkārši izracis tranšeju, piepildīja to ar laukakmeņiem vai ķieģeļu lauskām, pārlēja ar cementa javu – un šāds pamats kalpoja gadu desmitiem bez nevienas plaisas.
Šodien, redzot, cik milzīgas summas tiek tērētas kokmateriāliem, to montāžai un vēlākai demontāžai, rodas pamatots jautājums: vai mēs neesam aizmirsuši vienkāršus un efektīvus risinājumus? Vai tiešām betona liešana tieši zemē ir kļūda, vai arī mūsdienu būvniecības standarti ir padarījuši mūs pārlieku piesardzīgus?
Kāpēc veidņi ir kļuvuši par standartu?
No pirmā acu uzmetiena liešana tieši zemē šķiet ideāls risinājums: tas ir ātrāk, lētāk un prasa mazāk pūļu. Tomēr inženieri uzsver, ka veidņi nodrošina precizitāti un tīrību. Izmantojot stingru formu, ir vieglāk aprēķināt precīzu betona apjomu, nostiprināt armatūru tā, lai tā nesaskartos ar grunti (novēršot koroziju), un iegūt monolītu konstrukciju bez zemes piejaukumiem.
Būtībā veidņi lielā mērā ir ērtība pašiem būvniekiem, lai darbs ritētu raitāk un prognozējamāk, taču visas šīs papildu izmaksas galu galā gulstas uz īpašnieka pleciem.
Kad ir pieļaujams liet betonu tieši zemē?
Ja būvējat “sev”, bez algotām brigādēm un stingrām tāmēm, šī metode ir pilnībā dzīvotspējīga, ja tiek ievēroti vairāki būtiski nosacījumi:
Stabila augsne: Vislabāk šai metodei noder blīvs māls vai smilšmāls, kas nebruks un labi turēs formu.
Dziļums zem sasalšanas robežas: Latvijas apstākļos tas ir kritiski – pamatiem jābūt dziļākiem par zemes sasalšanas līmeni, lai sals tos neizcilātu.
Paplašinājums apakšā: Gudrs gājiens ir tranšejas apakšā izveidot nelielu paplašinājumu jeb “pēdu”, kas piešķir pamatiem dabisku atbalstu.
Obligāta hidroizolācija: Šis ir punkts, kurā nedrīkst taupīt. Tranšejas malas obligāti jāizklāj ar biezu celtniecības plēvi vai ruberoīdu. Tas neļaus zemei izsūkt mitrumu no svaigā betona un pasargās to no gruntsūdeņiem nākotnē.
Personīgā pieredze: kā es to realizēju praksē
Kad pienāca laiks liet pamatus savai saimniecības ēkai, es nolēmu izmantot šo pārbaudīto metodi. Tranšejas ārmalas es izliku ar ruberoīdu, bet iekšpusi – ar izturīgu plēvi. Lai materiāli nekustētos, malas nostiprināju ar vienkāršām koka līstēm. Armatūru pacēlu virs tranšejas dibena, izmantojot ķieģeļu lauskas, lai metāls būtu pilnībā ieslēgts betonā.
Rezultāts? Pamati padevās līdzeni un blīvi. Pateicoties plēvei, betons sacietēja vienmērīgi, nezaudējot ūdeni, un ruberoīds tagad kalpo kā lieliska aizsardzība pret mitrumu no apakšas. Ietaupījums uz kokmateriāliem un laiku bija ievērojams.
Secinājumi
Betona liešana tieši zemē nav ne kļūda, ne eksotika. Tas ir strādājošs paņēmiens, ja vien tiek ievērota tehnoloģija un ņemtas vērā augsnes īpatnības. Galvenie plusi ir skaidri: mazākas izmaksas, mazāk fiziska darba un iespēja izveidot stabilu pamatni, kas kalpos gadu desmitiem.
Protams, daudzstāvu ēkām vai objektiem ar ļoti sarežģītu ģeometriju šis veids nederēs. Bet privātmājai, pirtij vai garāžai “vectēva metodes”, kas papildinātas ar mūsdienīgu hidroizolāciju, ir vairāk nekā attaisnotas.
Vecie meistari zināja, ko dara – viņu risinājumos bija mazāk izrādīšanās, bet vairāk veselā saprāta.
